Kukaiņu reinkarnācija

Ja Demjens Hērsts lipina gleznas no mušām un par milzīgām summām pārdod filigrāni izkārtotu taureņu līķus, jaunā zviedru rotu māksliniece Marta Matsone (Marta Mattsson) taureņus, zirnekļus un vaboles “iebalzamē” varā, pārkrāso, uzprišina ar spožiem akmentiņiem un pārvērš dekoratīvās rotās. Viņa pati saka, ka tādējādi piešķir tiem jaunu dzīvi. Martas izstāde “Vienoti nāvē”, kas līdz 28. novembrim skatāma galerijā “Putti”, mazliet atgādina pastaigu dabas muzejā. No vienas puses līdzinoties naivai pasaku pasaulei – ar čaukstošām lapām un putniņu čivināšanu, no otras – ievelkot eksistenciālā atvarā, kur atrasties nav komfortabli, bet dažkārt – svētīgi. Savā ziņā Martas rotas ir stāsts par skaistuma un mūsu pašu tumšo pusi. Arī par to, kā ar to sadzīvojam.

Teksts: Una Meistere, www.anothertravelguide.com, publicēts: Kultūras Diena un Izklaide (21/11/2013)

Kāpēc jūs – tik jauna un skaista, spēlējat šīs dīvainās spēles ar nāvi?

Man ir divi brāļi un esmu vienīgā meitene ģimenē. Mamma, brāļi, es – mēs vienmēr esam ļoti mīlējuši dzīvniekus. Sākumā gribēju kļūt par bioloģi un līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam biju par to ļoti pārliecināta. Vienlaikus mani vienmēr interesējusi māksla, rotas. Kad zinātnes lekcijā sapratu, ka nespēju noraudzīties, kā tiek preparēts aitas acs ābols, pievērsos rotām. Manas pirmās rotas bija dzīvnieku formu inspirētas. Taču pēdējos četrus gadus esmu atgriezusies pie bioloģijas un sākusi strādāt ar īstajiem dzīvniekiem. Kukaiņiem.

Kas jūs viņos saista?

Es no viņiem baidos. Tas ir īstais iemesls.

Sava veida terāpija?

Jā. Mana bakalaura darba nosaukums Gēteborgas universitātē bija: “Nēsā savas bailes”. Es intervēju dažādus cilvēkus par viņu fobijām un pēcāk radīju katram rotu no materiāliem, kas viņus baidīja, tādējādi mēģinot viņus no šīm bailēm atbrīvot. Vēlāk, studējot Londonas Karaliskās koledžas maģistratūrā, spēru soli tālāk – izvēloties pievērsties tam, kas baida mani pašu. Kukaiņiem. Neraugoties uz dabas mīlestību, vienmēr esmu bijusi diezgan bailīga. Man, piemēram, nepatīk sajūta, ka maza vabole staigā pa manu ķermeni. Jeb peldot sajūtu zivi pieskaramies manai kājai.

Vai tagad esat tikusi tam pāri?

Jā, šobrīd jau ir daudz labāk. Kad tikko sāku strādāt ar kukaiņiem, uzvilku cimdus, sejas masku, es it kā negribēju piekļūt tiem pārāk tuvu. Tagad jau esmu pieradusi. Turklāt zinu arī, kā dažādi insekti izskatās no iekšpuses. Kad tos pirmoreiz pāršķēlu, īsti nezināju, ko sagaidīt.

Kas jūs saista rotās? Kā mākslas objektā jeb varbūt medijā?

Es domāju, ka tas ir izmērs. Esmu veidojusi arī skulptūras, taču rotaslietās ideju iespējams realizēt nesalīdzināmi ātrāk. Turklāt tās var arī nēsāt. Rotaslietas savā ziņā ir personības papildinājums. Turklāt man vienmēr ir interesanti runāt ar cilvēkiem, kas nēsā manas rotas. Vai viņiem ir tās pašas sajūtas, kas bijušas man tās taisot.

Kaut jūsu rotās izmantotie kukaiņi ir īsti, bieži esat tos pārvērtusi līdz nepazīšanai. Padarījusi maksimāli mākslīgus, līdzīgus šķietami nevainīgām rotaļlietām.

Jā, tie visi ir īsti… Es strādāju dažādos veidos. Man patīk spēlēties ar uztveri. Piemēram, dažkārt jūs redzat, ka spārni ir īsti, bet nezināt vai īsts ir arī viss pārējais ķermenis. Jeb brošas ar pāršķeltajiem kukaiņiem. Parasti vislielāko riebumu mūsu attiecībās ar insektiem izraisa mirklis, kad redzam tos saspiestus. Tas dzeltenais šķidrums, kas iztecējis ārā. Mani vienmēr nodarbinājis jautājums, kā likt cilvēkiem paskatīties uz to, no kā viņi ikdienā visbiežāk novēršas? Vienā no pirmajām rotām, kur eksperimentēju ar pārgrieztiem insektiem, izmantoju dzeltenus mākslīgos dimantus – lai tādējādi pārvarētu arī pati savas bailes. Savukārt otra ideja bija pretēja – es brošu un pašu kukaini padarīju cik vien iespējams mākslīgu – līdzīgu dekoratīvai tapetei, savukārt tā iekšpusi atstāju tādu kāda tā ir. Mani vienmēr interesējis, kā mirušus objektus padarīt it kā atkal dzīvus. Piešķirt tiem jaunu uzdevumu. Šajā gadījumā – fascinējoša objekta veidolā. Man, piemēram, ir broša no kuras it kā izlien vabole. Tajā ir šī kustības ilūzija. Tas ir tas jautājums, kas pa laikam nodarbina mūs visus – kas ir dzīvs un kas nav? Kad biju maza, domāju, ka visas manas lelles ir dzīvas. Naktī es tās ieliku kastēs, lai tās nevarētu no manis aizbēgt. Tagad tam vairs neticu, taču šis saspringums – starp dzīvību un nāvi, manī joprojām ir.

Vai jūs ticat reinkranācijai?

Nē, taču mana māte tic. Viņu ļoti interesē dzīve pēc tam. Es pēc savas pārliecības esmu bioloģe. Es uzskatu, kad jūs aizejat, jūs atgriežaties zemē. Taču, kurš to zina… Varbūt kļūdos, taču jūtos pietiekami komfortabli ar ideju, ka tad, kad jūs nomirstat, esat vairs tikai matērija, materiāls. 

Tad jau gana komfortabla jums varētu šķist arī ideja, ka dakteris Ginetrs fon Hāgens jūsu ķermeni pēc nāves varētu izmantot izstādē “Body Worlds”?

Strādājot pie sava maģistra darba, rakstīju eseju par mirušiem objektiem, taksidermiju un kā mēs to uztveram. Viens no piemēriem bija arī “Body Worlds” izstāde. Profesors, kurš šo darbu vadīja, teica, ka ja jau es savos darbos izmantoju taureņu un citu kukaiņu līķus, man būtu jāpieņem lēmums citiem cilvēkiem ļaut izmantot arī sevi. Toreiz nodomāju, ka tas mani pilnīgi neuztrauc. Es mierīgi varētu pievienoties šai listei. Taču mans draugs un māte bija izteikti pret. Un tad jūs sākat domāt par emocionālo pieķeršanos, kas kādam ir pret jums. Pat, ja apzinos, ka tas vairs nav mans ķermenis, varbūt tas nav īsti godīgi pret cilvēkiem, kas jūs mīl. Tā es neparakstījos…

Cilvēku psiholoģija šajā ziņā ir ļoti interesanta. Tas nav tikai balts un melns, tur ir arī daudz pelēku teritoriju. Es neesmu nogalinājusi nevienu no kukaiņiem, kurus izmantoju savos darbos. Taču vienlaikus es varu nogalināt kukaini, ja tas mani traucē. Tāpat taksidermijas jautājums. Cilvēki laiku laikos ir izbāzuši dzīvnieku galvas un izstādījuši tās kā trofejas. Pašu ķermeni visbiežāk aizsviežot. Man, savukārt, licies interesanti, kas notiek, ja izstāda tikai ķermeni – bez galvas. Jo tā patiesībā ir lielākā dzīvnieka daļa. Kā tas liek cilvēkiem justies? Kādas sarunas iniciē? Un kāpēc cilvēki vairāk protestē, redzot lielākus dzīvniekus? No vienas puses tas ir iemesls, kāpēc ar insektiem strādāt ir vieglāk. Mums nav iespēju ieskatīties viņiem acīs un tādējādi izveidot attiecības. Uz insektiem mēs skatāmies kā uz objektiem. Pēc insektiem nāk zivis, jo arī pret tām lielākoties mēs neizjūtam personisku pieķeršanos. Tad putni, zīdītāji… Savukārt ieraugot kādā mākslas izstādē šādi izmantotu kaķi vai suni, cilvēki visbiežāk ir galēji sašutuši: “Cik šausmīgi, es to nevaru skatīties!” Kaut kādā mērā mūsos visos ir šī tumša puse.

Ko jūs domājat par Demjenu Hērstu?

Viņš saka, ka nekad nav nogalinājis savas mākslas dēļ, bet reiz lasīju rakstu, kur bija teikts, ka viņš tomēr ir to darījis. Pasūtījis kādam, lai nogalina priekš viņa haizivi, ko pēcāk ielikt formalīna rezervuārā. Es domāju, ka daudz vieglāk ir ar govi un aitu – dzīvniekiem, ko mēs ēdam. Taču medīt, lai vienkārši nogalinātu, manuprāt, ir nepiedodami. Zināmā mērā Hērsta darbi mani fascinē. Mēs visi esam saskārušies ar taksidermiju, bet veidā, kā viņš to pasniedz, tā kļūst pavisam par ko citu. 

Kā jūtas jūsu klienti, kad viņi brošas veidā…patiesībā nēsā nāvi uz sava žaketes atloka? Kaut ļoti skaistu un dekoratīvu…

Jā, tā ir. Taču man ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, ko viņi pērk. Lai viņi zina, ka šie insekti ir īsti. Kaut brīžiem izskatās mākslīgi. Man, piemēram, ir brošas – bantes no dzīvnieku ādas. Lielākoties tās ir no to dzīvnieku ādas, kurus mēs ēdam – brieža, govs. Cilvēks ēd gaļu, bet ādu parasti izsviež. Es to izmantoju citiem mērķiem. Paradoksāli, taču šīs rotas parasti izraisa krietni vairāk diskusiju nekā kukaiņi. Bija kāds galerists, kurš pat nevēlējās tās izstādīt, taču vienlaikus pats nēsāja ādas kurpes. Likt cilvēkiem paskatīties un apbrīnot to, uz ko viņi parasti neskatās, tas joprojām mani turpina fascinēt. Un, godīgi sakot, sākotnēji no cilvēkiem gaidīju daudz vairāk negatīvas reakcijas nekā esmu saņēmusi.