This event has passed.

DZINTARS MŪSDIENU LAIKMETĪGAJĀS MĀKSLAS ROTĀS

May 23, 2014 - July 26, 2014

No 2014. gada 23. maija līdz 26. jūlijam,
Eiropas kultūras galvaspilsētas “Rīga 2014″ tematiskās līnijas “Dzintara ādere” ietvaros,
mākslas galerija PUTTI organizē

Starptautisku rotu izstādi

DZINTARS MŪSDIENU LAIKMETĪGAJĀS MĀKSLAS ROTĀS

Izstādes pamatideja ir saistīta ar vēlmi parādīt dzintara pielietojuma diapazonu laikmetīgajās, profesionālu mākslinieku darinātajās rotās. Šo interesi lielā mērā pamato dzintara īpašā materialitāte – un tā vēsturiskā nozīme. Likumsakarīga ir izstādes veidotāju atskatīšanās uz dzintara ceļu, kas izveidojās un bija aktuāls 1. – 5. gs. pēc Kristus un iezīmēja maiņas sakaru ceļu starp Baltijas jūras piekrasti un Romas impēriju. Šis ceļš, kas sākās Baltijas jūras Austrumu piekrastē – seno prūšu un kuršu apdzīvotajos rajonos, turpinājās lejup pa Vislu līdz Karnuntas pilsētai tagadējās Ungārijas teritorijā un tālāk veda līdz Adrijas jūras piekrastei un Apenīnu pussalai, nodrošināja Romu ar ekskluzīvo materiālu. Kā šo notikumu liecības, Baltijas valstu kapulaukos nereti tiek atrastas romiešu senlietas un monētas, bet īpaši daudz senu liecību par Dzintara ceļu nozīmību atrodams Romas impērijas laika tekstos. Tāpēc 2014. gada izstādē piedalīsies netikai Latvijas un Itālijas laikmetīgo rotu mākslinieki, bet arī sauszemes dzintara ceļa valstīs (Krievija, Igaunija, Lietuva, Polija, Austrija, Slovēnija, Ungārija) dzīvojošie autori. Šādi izstāde savienos Baltijas dzintara ceļu ne tikai ģeogrāfiski, bet arī vēsturiski – no aizlaikiem līdz mūsdienām, savienojot pagātni ar nākotni un demonstrējot dzintara rotu radīšanas brīnumu.

Par izstādes scenogrāfiju atbild viens no spilgtākajiem latviešu modes dizaineru zīmoliem “MAREUNROL’S”. To veidojošie modes mākslinieki – Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops savu pirmo kopīgo kolekciju radīja 2002. gadā, vēl mācoties Rīgas Lietišķās mākslas koledžā. Kopš tā laika viņi ir piedalījušies un saņēmuši apbalvojumus dažādos starptautiskos modes un mākslas festivālos, tai skaitā, Starptautiskajā modes un fotogrāfijas festivālā Jērā (Francijā). (mareunrols.com un putti.lv).
Izstādes ietvaros tiks izdots katalogs, kura dizaina mākslinieks ir Kirils Kirasirovs, bet tekstu autores – Una Meistere un Daiga Rudzāte. Katalogu izdod kultūras un mākslas portāls “Arterritory” (www.arterritory.com).
Kataloga izdošanu atbalsta Nodibinājums „Rīga 2014”.
Izstādē piedalās 20 mākslinieki: Andris Lauders (Latvija), Claudia Steiner (Austrija), Eva Tesarik (Austrija), Eve Margus-Villems (Igaunija), Fanni Vékony(Ungārija), Gigi Mariani (Itālija), Guntis Lauders (Latvija), Heidemarie Herb(Itālija), Helfried Kodré (Austrija), Jānis Vilks (Latvija), Jurgita Erminaitė-Šimkuvienė (Lietuva), Maria Cristina Bellucci (Itālija), Māris Auniņš (Latvija), Māris Šustiņš (Latvija), Nataša Grandovec (Slovēnija), Nikolai Balabin(Krievija), Pawel Kaczynski (Polija), Sara Gackowska (Polija), Valdis Brože (Latvija) un Viktoria Münzker (Austrija).

Andris Lauders (Latvija)

Andra Laudera darbi, kas radīti izstādei “Dzintars laikmetīgajās rotās”, ir konceptuāli daudzslāņains stāsts. Tā simbiozi veido mūsdienīga forma un sižetiskais pavediens, kura atskaites punkts ir dzintara izcelsme. Mākslinieks saka: “Domājot, cik ilgs laiks pagājis, līdz priedes sveķi pārtapa par dzintaru, es sapratu, ka mamuts ir dzintara laikabiedrs.” Neapstrādātais dzintars Laudera rotās kontrastē ar pulētu mamuta kaulu un matētu sudraba virsmu, to forma raisa asociācijas ar zvejnieku laivām un tādējādi kļūst par atsauci uz dzintara šūpuli – jūru. Savukārt dzirnakmens tēls, kura klātbūtne arī vērojama šai kolekcijā, ir atgādinājums par laiku, kam ritot sveķi pārtop dzintarā.

Claudia Steiner (Austrija)

Klaudijas Šteineres filozofijas būtību lielā mērā izsaka viņas apgalvojums, ka juvelierizstrādājumi ir kā miniatūras skulptūras, ar kuru palīdzību publiskajā telpā iespējams iegūt liecību par to valkātājiem. Viņas iedvesmas avots ekspozīcijas “Dzintars laikmetīgajās rotās” kolekcijai ir vēsturiskais Dzintara ceļš, kas sākas Igaunijā, šķērso Latviju, Lietuvu, Krieviju, Poliju, Čehiju, Ungāriju, Slovēniju, Austriju un noslēdzas Itālijā.

Eva Tesarik (Austrija)

Eva Tesarika atzīst, ka viņas daiļrades iedvesmas avots ir dārgumu pārpildītais renesanses laikā tik populārais brīnumu kabinets. Bagāti cilvēki tos iekārtoja paši savam priekam un ar lepnumu vienkopus eksponēja savus retumus, nešķirojot tos pēc piederības mākslas, zinātnes vai kādai citai no jomām. Tesarikas kolekcija The Gold of the North ir vienmēr līdzi paņemamais (valkājamais) brīnumu kabinets, kur ar dzintaru sadzīvo visdažādākie materiāli.

Eve Margus – Villems (Igaunija)

Eves Margusas-Villemsas Citrinitas Borealis ir savveida parafrāze par Ziemeļu fenomenu – ziemeļblāzmu, kuras krāsu spektru ietekmē nepārtraukta, lai arī nemanāma, mēness klātbūtne. Tikpat mainīgs kā Ziemeļu gaisma ir šis darbs, kura koncepta būtiska raksturiezīme ir transformācija. Gaisma spēj dzintaru pārvērst par jebko – par ogu, par jebkuru objektu, tā spēj pat piešķirt tam cilvēka apveidu.

Fanni Vékony (Ungārija)

Fanni Vēkoni atzīst, ka viņa respektē tradicionālās amatniecības prasmes un viņai prieku sagādā vienkārši instrumenti un handmade tehnikas lēnīgums. Vienlaikus viņu aizrauj arī jaunie materiāli un metodes: “Mani saviļņo iespēja vienā veselumā sublimēt pagātni un nākotni.”

Gigi Mariani (Itālija)

Džidži Mariani rotas ir miniatūri skulpturāli objekti, kas vienlīdz pašpietiekami “sēž” uz valkātājas rokas un eksponējas kā mākslas objekts interjerā. Pats mākslinieks uzsver, ka, radot savus darbus, viņš vairāk tiecas nodibināt attiecības ar tēlniecību, attālinoties no ikdienišķiem juvelierizstrādājumiem. Fascinējoša ir to virsma un faktūra. Oksidēšanās procesā metāla virsmai piešķirtais ogles melnais, raupjais virsslānis atgādina čuguna ietvaru, kam cauri izlauzies zelts un sudrabs. Mariani saka, ka gleznotājam audekls ir virsma, kur sublimēt savu emocionālo pasauli, savukārt viņam tās ir rotaslietas, kur spontāni transformētas ikdienas sajūtas.

Guntis Lauders (Latvija)

Guntis Lauders vienmēr uzsvēris, ka iedvesmu meklējot dabā, noraugoties, kā saviļņojas dīķis, vai pamanot zaru gaismēnu spēles. Arī šai izstādei inspirāciju radis apkārtējā pasaulē, kur laikā, kad Lauders radīja savas dzintara rotas – 2013. gadā –, notika Dziesmu un deju svētki. Latviskuma pārsātinātais gaiss neizbēgami esot radījis asociācijas ar, autora vārdiem runājot, “citām priecīgām latviskām lietām – dziedāšanu, dancošanu, apdziedāšanos, rotāšanos, Baltijas vienīgo dārgakmeni dzintaru.

Heidemarie Herb (Itālija)

Heidemarijai Herbai īpaši nozīmīga ir kustības, formas un krāsas harmonija – parādību kopums, ko viņa tiecas iemiesot ikvienā no saviem objektiem. Viņu inspirējot cilvēka un pasaules savstarpējo attiecību izpēte, kuras rezultāts ir it kā vispārzināmas, bet vienlaikus mūžīgas parādības un procesi. Cilvēka mūžs no piedzimšanas līdz nāvei, dabas noslēpumi un mistērijas, krāsas klātesamība sajūtu un domu dzimšanā… Viņai patīkot atmodināt maņas un prātu, izraisīt emocijas, sagraut virspusību un egocentrismu, kas ir tik neatņemamas mūsdienu dzīves sastāvdaļas.

Helfried Kodre (Austrija)

Helfrīda Kodres rotu mākslas valodas atpazīstamības elements ir tās ģeometriskā artikulācija. Viņam tīk spēle ar apjomiem un to savstarpējo mijiedarbību. “Kubs un kvadrāts kopš neatminamiem laikiem bijuši ideālo proporciju simboli, kas sublimē sevī kosmosu, mūžību un perfekciju, dievišķo un ikdienišķo. (..) Filozofijas vēsturē ģeometriskās pamatformas reprezentē matērijas un gara ideālo saplūšanu, laika un telpas mijiedarbību, kas bija Kanta filozofijas pamats.

Jānis Vilks (Latvija)

Jāņa Vilka rotām raksturīgs formas lakonisms, monumentalitāte un vēlme atklāt materiāla savdabību – kopums, ko spilgti atklāj arī viņa dzintara rotu kolekcija. Tā veidota, saudzējot no sveķiem dzimušā dārgakmens dabisko formu un faktūru. Mākslinieks iejaucies vien tik, lai pielāgotu to cilvēka anatomiskajām īpatnībām. Līdzās izmantots mamuta ilknis, ko ar dzintaru vieno dabiska izcelsme, pārlaicīgs mūžs un kopēja izcelsmes teritorija.

Jurgita Erminaite (Lietuva)

Jurgitas Erminaites-Šimkuvienes radītais darbs izstādē “Dzintars laikmetīgajās rotās” īpaši izceļas ar savu antiutilitārismu, tādējādi spilgti atklājot konceptuālās rotas būtību. Viņas turziņa Made in China ir filozofiskas pārdomas par tēmu Fast, Cheap, Effective!, kas ir viena no izteiktākajām dominantēm šodienas globālajā pasaulē, kuru pārplūdina Ķīnā ražotas preces. Sava darba poētisko komentāru māksliniece atradusi Lietuvā tik populārā našķa “Slinkums” receptē: “2 paciņas cepumu “Mazais gailēns” (noderēs dzintars), 100 gramu sviesta (būs piemēroti epoksīda sveķi), var pievienot kondensēto pienu (smiltis), piecas karotes kakao (dzelzs oksīds). Jāgaida, kamēr sacietē.”

Maria Cristina Belluci (Itālija)

Savās rotās Marija Kristīna Belluči izmanto un pēta ne tikai visdažādāko materiālu savstarpējo mijiedarbību. Viņu interesē katras izejvielas ķīmiskais sastāvs un atomu skaita unikalitāte, aizrauj dzintara spēja vadīt elektrību un tādējādi saslēgt vienotā ķēdē visdažādākās substances. Paraugoties viņas darbu konceptu izklāstu pierakstos, var apjukt, ieraugot tur ķīmisko elementu simbolus, kas aizpilda lapu filozofisku pārdomu vietā.

Māris Auniņš (Latvija)

Māris Auniņš vienmēr citu rotu mākslinieku vidū izcēlies ar īpašu pietāti pret materiālu un prasmi uzsvērt tā īpašo unikalitāti. Viņa radītais “Dzintara kvadrāts” ir divu maģisku arhetipu saplūšana vienotā veselumā. Dzintars, viens no senākajiem ģeoloģiskajiem tīrradņiem, un kvadrāts, harmonijas un sakārtotības pirmtēls, ir Auniņa radītas kolekcijas balsti. Kompozīcija sastāv no četrām dažāda izmēra taisnstūra piespraudēm, kas jebkurā kombinācijā var izveidot kvadrātu. Māris Auniņš, raksturojot savas radošās idejas būtību, skaidro: “Manas ieceres pamatā ir lakonisms – tīra ģeometriska forma, kas izceļ Baltijas dzintara unikalitāti.”

Māris Šustiņš (Latvija)

Māra Šustiņa rotās būtiska loma vienmēr bijusi atvēlēta ne tikai objekta kopumam, bet arī detaļām – dažkārt teju miniatūrām. Ir sajūta, ka mākslinieks vienmēr alkst izstāstīt stāstu. Izņēmums nav arī šī reize. Piecu gredzenu kolekcija ataino kāda zieda attīstības dažādus ciklus – no pumpura līdz auglim – un simbolizē personības veidošanos mūža garumā. Mākslinieks pats stāsta: “Zelta zieds Ķīnā, lotoss Indijā, roze Persijā un Eiropā. Es par savu ziedu šoreiz izvēlējos dzelteno ūdensrozi, kuras simbolika cieši saistīta ar to, kas notiek cilvēkā. Šī auga saknes stiepjas dziļi zemē, stublājs aug cauri ūdenim un zeltainais zieds atveras gaisā, saules staros.

Natasa Grandovec (Slovēnija)

Nataša Grandoveca ar savu dzintara rotu kolekciju mēģina iznīcināt pati savus stereotipus. “Man šķita, ka tikai mana vecmāmiņa un viņas laikabiedri valkā dzintara brošas un krelles.” Viņa apzināti devusies nenopietnības virzienā, vēloties atbrīvot sevi un dzintaru no asociācijām, kas viņu vajājušas kopš bērnības un kurās tam (dzintaram) ierādīta briedumu un mūža nogali papildinoša aksesuāra loma. Viņas radītajiem priekšmetiem raksturīgs tas dzīvesprieka pārpilnais vieglums, kas mīt, piemēram, bērnu rotaļlietās.

Nikolai Balabin (Krievija)

Nikolajs Balabins saka, ka dzintars, viņaprāt, ir viens no iedvesmojošākajiem materiāliem juveliermākslā. Tas līdzinoties logam uz pagātni. “Kad es atrodu dzintaru, kas mani iedvesmo, tad lieku to kabatā un nēsāju līdzi. Es varu to izņemt jebkurā mirklī un uz to paskatīties. Beigu beigās tā mistiskā iekšējā gaisma atmodina manu iztēli un es sadzirdu stāstus. Un tad es sāku tos materializēt, vienlaikus cenšoties saglabāt akmens dabisko formu un struktūru.” Dzintara unikalitāti viņš uzsver, fonā izmantojot patinētu sudrabu, kas izceļ akmens saulaino mirdzumu. Paņemot rokā šos miniatūros reālistiskos objektus, var sajust dzintara siltumu, ieraudzīt tā maģisko gaismu un, iespējams, kā apgalvo autors, dažkārt pat to sadzirdēt.

Pawel Kaczynski (Polija)

Pavela Kačinska radošajai darbībai raksturīgs multidisciplinārisms, taču viņa domas visspēcīgākais izteicējs ir tieši juveliermāksla. Viņa rokraksts izceļas ar pārsteidzošām materiālu kombinācijām, un dzintars ir viena no viņa atpazīstamības zīmēm ne tikai lokālajā Polijas kontekstā, bet visā pasaulē. Kačinskis ir unikāls ar spēju transformēt sudrabu, tēraudu un alumīniju tā, ka vizuāli tie vairāk raisa asociācijas ar tekstilmākslu nekā metālmākslu.

Sara Gackowska (Polija)

Akmeņi un juveliermāksla ir tās teritorijas, kuru iespēju robežas cenšas noteikt Sāra Gackovska, mēģinot izzināt formas un satura laikmetīgos izteiksmes veidus. Viņa saka: “Materiāls kļūst par manu domu un pieredzes vizuālā tēla spoguli.” Īpašās attiecības ar materiālu, spēja sajust tā kvalitātes un ieklausīties tajā, vienlaikus paturot prātā, cik nozīmīgs ir konteksts, – šis kopums ir Gackovskas instrumenti. Ar to palīdzību tiek radīti objekti, kas runā paši savā valodā.

Valdis Brože (Latvija)

Valdim Brožem šķiet, ka dzintarus veido stāsti. “Izceļojušies cauri laikiem un telpām, tie uzsūkuši bijušo un sacietējuši kā vēsturisks fakts.” Viņaprāt, dzintars sevī sublimē pabeigtību, nevēloties stāstīt vairāk, nekā jau redzams. Mākslinieks, pieskaroties akmens virsmai un apstrādājot to, cenšas atmodināt dzintaru cerībā gūt atbildes. Brože dzintariem savā kolekcijā “Atmiņu gabali” dod vārdus: “lielais, runīgais” stāsta par jūru, gaismu un klusumu, “blondais, domīgais” – par eglēm, vēju un putnu balsīm…. Ir sajūta, ka vēlme pietuvoties akmenim ir tik liela, ka tas ļaujas atklāties.

Victoria Munzker (Austrija)

Viktorijas Minckeres rotas var uzskatīt par savdabīgām liecībām viņas ceļojumiem gan fiziskajā, gan domu telpā. Iedvesmu māksliniece gūst visdažādākajos veidos – nirstot okeānu dzelmēs, gremdējoties dabas krāsu pasaulē vai nododoties savas zemapziņas pētniecībai. Viņa uzsver, ka aktuāls ir jautājums nevis par iedvesmas avotu, bet gan radošā potenciāla robežām.