No 29. novembra līdz 15. decembrim,
Mākslas galerijā PUTTI
Grēcinieku iela 22/24, Vecrīga

Rotu mākslinieks Andris Lauders
un porcelānu mākslinieces Ingūna Skuja un Melissa Braden (ASV)
izstādē

LATVIJAS DĀRGUMI

VĀZES STĀSTS

Reiz kādā skaistā dienā satikās divas meitenes no divām dažādām pasaules malām. Vienu sauca Ingūna, kas bija skaista un pazīstama savā valstī ar smalki veidotiem porcelāna traukiem, bet nāca no valsts, kas pazīstama kā ačgārna pasaule,  Otra meitene – Melissa, nāca no ļoti atšķirīgas, daudz jaunākas valsts, kas pazīstama kā pareiza pasaule. Melissa bija ļoti burvīga un gudra meitene, ar sarkaniem matiem un vasaras raibumiem. Viņa strādāja ļoti cītīgi un darīja daudz labu lietu… savā pareizajā zemē. Vienu dienu Melissa saprata, ja viņa patiesi grib būt vēl labāka, viņai jātiek uz ačgārno pasauli, lai uzzinātu, kas viņas pasaulē trūkst. Pēc garas un tālas ceļošanas, viņa nonāca ačgārnajā pasaulē un ātri kļuva draugos ar Ingūnu, meiteni ar porcelāna rokām.
Vienā saulainā dienā viņas sāka spēlēties ar porcelānu kopā un tas sagādāja viņām tik daudz prieka, ka dienas aizslīdēja nemanot un nu jau divus gadus viņas strādā kopā, meitenes joprojām turpina spēlēties ar porcelānu.  Kad viņas ir kopā, tad idejas kā upe plūst cauri viņu galvām, un darbi, šķiet, dzimst paši no sevis.
Viņas vēlējās izveidot darbus, kuriem pašiem ir sava dzīve un dvēsele, darbiem ir jābūt veidotiem tā, lai skatoties uz tiem, rastos sajūta. Ka tie ir gatavi piecelties no galda un doties savās gaitās. Tad, Kad viņas veidoja šos darbus, tad atklāja. Ka patiešām tiem ir sava dzīve un dvēsele.
Katram no tiem ir savs dzīves stāsts, laiks un telpa.
Daudzi darbi ir radušies paši no sevis. Arī šajā gadījumā ar vāzi ar japāņu sievieti uz tās. Viņa novietojās uz tās bez piepūles un pieprasījuma, kaķis novietojās blakus. meitenes pat nezināja viņas vārdu, bet pēc tās uzzīmēšanas, saprata, ka šī mūza ir ļoti provokatīva, viņas bija apburtas ar viņas skaistumu. Tā sēdēja studijā uz galda un vēroja viņas. Galu galā viņas nolēma novietot savas sejas uz vēdekļa, ko japāņu sieviete tur savās rokās.
Šī vieta ar viņu zīmētajiem portretiem uz vāzes iegrima, veidojot it kā attiecības ar subjektu, kas to taisa un objektu, kas ir uz tās. Tā vairs nav tikai skaista vāze, tā turpina glabāt mākslinieču dubultportretu laikā un telpā burtiski un metaforiski.
Sieviete glabā mākslinieces savā vēdeklī – tas ir vēsturisks brīdis laikā un ārpuss laika priekš abiem portretiem. Pati forma par sevi glabā zināmu tukšu telpu, kas var tikt piepildīta ar ūdeni vai jebkuru citu vēlmi. Veidojot vāzi, mākslinieces ielikušas tajā mīlestību un harmoniju, ultimatīvi tas ir tas, ko vāze glabā.
Vakarā, tā uzmanīgi tika ielikta krāsnī blakus pārējiem darbiem, tika aizvērtas krāsns durvis un nospiesta starta poga. pabeidzot darbu, meitenes satīrīja darbnīcu un devās gulēt, darbi cepās krāsnī. Pēkšņi naktī Melissa pamodās no sapņa, kas pavēstīja viņai, ka vāze ar japāņu sievieti sēžas pati sevī. Pamodinājusi Ingūnu, viņa sapni pastāsta tai. “Jā, acīmredzot tam tā ir jānotiek”, Inguna atbildēja. Sapnis bija daudz bargāks nekā realitāte, jo nākošajā vakarā, kad viņas atvēra krāsni, tur tā bija iesēdusies vienā pusē, bet vāze izskatījās daudz perfektāk un skaistāk nekā viņas varēja iedomāties un  nosapņot.

Izstādes ielūgums:

Izstādes atklāšana: